Vai viņš ir Norvēģijas spēcīgākais autobusa vadītājs?

Tas sākās ar sāpīgu sitienu pa celi. Damianos Pridesis bija sasniedzis 40 gadu vecumu un atrada brīvā laika nodarbi, kas viņu uzturētu formā, – tekvondo.

– Es savainoju ceļgalu un man nācās atlikt tekvondo. Lai trenētu ceļgalu, sāku nodarboties ar spiningu sporta zālē, un tur sāku sarunāties ar vairākiem aizrautīgiem riteņbraucējiem.

Pēc laba laika izbrauciena ar velosipēdiem viņš pievienojās savām pirmajām riteņbraukšanas sacensībām — 170 kilometru garajām sacensībām starp Bergenu un Vosu. Velosipēdu sacensības viņam deva iespēju izbaudīt ko vairāk, un Pridesis pievienojās vēl vienām sacensībām, šoreiz starp Tronheimu un Oslo.

Braucienu laikā viņš satika vairākus riteņbraucējus, kuri nodarbojās ar triatloniem — sporta veidu, kurā sportisti peld, brauc ar velosipēdu un skrien.

– Man šķita, ka tas izklausījās jautri, bet bija divas problēmas: es domāju, ka esmu par vecu, un es neprotu pietiekami labi peldēt, saka Pridesis.

Vecuma ierobežojums izrādījās nepamatots. Vecuma grupās var atrast triatlonistus, kas vecāki par 80 gadiem. Taču viņa peldēšanas prasmēm bija jāpievērš uzmanība. Lai gan viņa meita peldēja valsts mēroga sacensību līmenī un Pridesis daudzu gadu garumā bija brīvprātīgi veltījis simtiem stundu peldēšanas klubam, viņa paša peldēšanas prasmes bija tikai tik tikko pietiekamas, lai peldētu.

– Bet es gribēju mācīties, tāpēc lūdzu palīdzību savai meitai un znotam. Mans znots ir bijis Grieķijas ūdenspolo izlasē, tāpēc gan viņš, gan mana meita patiešām prot peldēt.

Peldēšanas treniņi sākās septembrī. Mērķis bija līdz Ziemassvētkiem spēt nopeldēt 400 metrus bez apstājas. Izrādījās, ka tas ir 1000 metri. Nākamā gada jūnijā viņš piedalījās sacensībās, kas triatlona aprindās pazīstamas kā pus-Ironman sacensības. Tur dalībnieki nopelda 1900 metrus, tad ar velosipēdu nobrauc 90 kilometrus un visbeidzot noskrien 21,1 kilometru.

– Iespēja izmēģināt spēkus šādās sacensībās manī radīja vēlmi censties vēl vairāk.

Tieši mīlestība viņu pievilināja uz Norvēģiju un Bergenu. Pridesis uzauga Atēnās, Grieķijā, un satika savu sievu no Norvēģijas, strādājot viesnīcā Krētā.

– Mēs pārcēlāmies uz Norvēģiju, kad mana sieva palika stāvoklī. Tas ir 1986. gadā. Man nebija viegli. Kad mēs šeit ieradāmies, bija tumšs, es nezināju valodu un man nebija darba. Atceros, ka ļoti uztraucos par to, kā es parūpēšos par savu ģimeni. Tas bija grūti.

Tieši viņa vīra vecāki palīdzēja viņam iedzīvoties.

– Tieši mana ģimene man palīdzēja atrast pirmo darbu, un mans sievastēvs paņēma nedēļu atvaļinājumu, lai palīdzētu man iekārtoties. Viņš man parādīja, kur atrodas banka un pasta nodaļa, un paskaidroja, kā darbojas nodokļu sistēma Norvēģijā. Man bija arī norvēģu valodas stundas manu sievastēvu mājās.

Pirmais darbs, ko viņš ieguva, bija pavāra amats. Astoņdesmito gadu otrajā pusē restorānu nozarē bija vērojama spēcīga izaugsme, un darbaspēka pieprasījums bija liels. Praidsis apvienoja darbu ar izglītību kulinārijas mākslā un galu galā kļuva par galveno pavāru.

Taču pēc deviņu gadu darba par galveno šefpavāru liela mēroga pastas restorānā viņa darba devējs nonāca finansiālās grūtībās. Darbiniekiem tika paziņots, ka viņu darbs ir nedrošs.

– Atceros, ka braucu mājās no darba sapulces. Man priekšā stāvēja autobuss ar zīmi aizmugurē, uz kuras bija rakstīts: “Vai vēlaties vadīt šo autobusu?” Kad atgriezos mājās, sieva jautāja, kā gāja sapulcē. Es atbildēju, ka tā bija garlaicīga, bet nemaz tik traka nebija, jo tagad es kļūšu par autobusa vadītāju. Viņa uz mani dīvaini paskatījās un domāja, vai es tiešām kļūšu par pavāru. “Es kļūšu. Tagad esmu pabeidzis šo un visu stresu par to, vai man ir darbs vai nē,” es atbildēju.

Pridesis sazinājās ar autobusu kompāniju un saņēma piedāvājumu segt autobusa biļetes izmaksas apmaiņā pret trīs gadu saistību periodu.

– Lieliski, es nodomāju. Tad man arī garantēts darbs uz trim gadiem.

Šodien viņam ir 62 gadi. Viņš nodarbojas ar triatlonu kopš 52 gadu vecuma. Tas ir laikietilpīgs sporta veids. Pridesis trenējas katru dienu, un mēnešos pirms sezonas sākuma dažās dienās var būt divi treniņi.

– Ja grasāties piedalīties sacensībās, triatlons prasa daudz treniņu. Tas īsti nav sporta veids mazu bērnu vecākiem, tas prasa pārāk daudz laika.

Ar gandrīz 20 gadu pieredzi autobusa vadītāja amatā uzņēmumā Tide Pridesis ir ieguvis tādu darba stāžu, kas ļauj viņam diezgan brīvi izvēlēties maiņas, kad tiek noteikta rotācija. Taču, kamēr citi ar ilgu darba stāžu bieži izmanto šo priekšrocību, lai izvairītos no maiņu dalītām maiņām, Pridesis rīkojas tieši pretēji.

– Es izvēlos dalītās maiņas, un man tas izdodas. Esmu arī jautājis, vai man varētu būt īpaša maiņa ar ilgāku stundu skaitu starp treniņiem, bet mums tas neizdevās. Pārtraukumā trenējos dalītajās maiņās. Pirms sezonas sākuma es arī piedalos dažās papildu nodarbībās vakaros.

– Jūs trenējaties vairāk nekā daudzi profesionāli sportisti.

– He-he, jā, nav tādu vingrotāju, kas nodarbotos ar triatlonu. Tie, kas piedalās sacensībās, trenējas ārkārtīgi smagi. Turklāt ir jāguļ un jāēd pareizi. Ja darbā ir kūka, es parasti saku nē. Sākumā daži kolēģi mani par to mazliet ķircināja, bet vairs ne. Viņi zina, kāda es esmu.

– Vai viens kūkas gabals var būt tik bīstams?

– Nē, bet runa ir par disciplīnu. Ja paņem vienu gabalu, kļūst vieglāk paņemt citu.

Pridesis savos treniņos ir iekļāvis arī mentālā treniņa elementus. Skrienot uz skrejceliņa, viņš skatās tikai uz sienu sev priekšā.

– Sākumā klausos mūziku, bet tad to izslēdzu un vienkārši skatos sienā. Tas var būt diezgan garlaicīgi, bet tas trenē disciplīnu.

– Kā ar stresa traumām? Tev taču ir nosliece uz tām, vai ne?

– Sākumā guvu vairākas sastiepumu traumas, bet tad skriešanu pārcēlu uz baseinu. Tagad vienu dienu trenējos peldēšanā, nākamajā dienā skrienu un trešajā dienā braucu ar velosipēdu. Tas dod dažādību, un tas palīdz. Laika gaitā esmu arī diezgan labi iemācījies ieklausīties ķermeņa raidītajos signālos. Jātrenējas mierīgi un kontrolēti, un tad sacensībās var paņemt nelielu papildu spēku.

Pirms viņš sāka nodarboties ar triatloniem un kad viņa meita vēl dzīvoja mājās, Pridesis nebija vairāk sajūsmā par maiņu dalīšanu nekā vairums autobusu vadītāju.

– Ja tev ir mazi bērni, tā ir gandrīz barbariska kārtība. Es pazīstu kolēģus, kuriem mājās ir bijuši konflikti, jo viņu sievas ir kaitinātas par viņu darbu. Daudzi cer, ka viņiem būs labākas maiņas, bet viņi atkal un atkal ir vīlušies, kad viņiem gadās tikpat grūtas maiņas. Es pazīstu vairākus, kas tā dēļ ir aizgājuši no darba.

Pridesis uzskata, ka kopīgas maiņas var būt īpaši prasīgas autovadītājiem, kuru vecāki neatrodas Norvēģijā.

– Tad viņiem ir nepieciešams kāds, kas palīdzētu sakārtot savu grafiku. Nav ne vīramātes, ne vīratēva, kas varētu palīdzēt viņus paņemt no bērnudārza. Es zinu, ka daudziem ar to ir grūtības.

Ir pagājis ilgs laiks, kopš pats Pridesis bija mazuļa tēvs. Šodien viņa meitai ir 40. Viņam dalītās maiņas ir kļuvušas par iespēju vingrot katru dienu.

– Cik ilgi, jūsuprāt, vadīsiet autobusu?

– Cik ilgi vien iespējams, tātad droši vien līdz 75 gadu vecumam.

– Kā ir ar triatlonu, cik ilgi to var darīt?

– Ceru, ka tas būs ilgs laiks. Es gribētu izmēģināt spēkus 80–84 gadu vecuma grupā, un tas vēl ir gaidāms.